Dzīves revīzija - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Ir cilvēki, kuri redz lietas tādas, kādas tās ir un jautā „kādēļ”. Citi, sapņo par lietām, kuras nekad nav bijušas un jautā „kāpēc ne”. Džordžs Bernards Šovs

Dzīves revīzija

30.12.2014 Gundega Bičevska
Konsultē Indra Melbārde praktizējošs koučs, NLP trenere, Personības pilnveidošanas centra vadītāja.

Laiks pirms gadu mijas var tevi pamatīgi samulsināt, jo vismaz uz brīdi gribēsies aizdomāties par to, kas bija, ir un vēl būs. Sākt jaunu dzīvi? Meklēt citu darbu? Pamainīt matu toni? Varbūt vienkārši vairāk baudīt šeit un tagad mirkļus, novērtējot tagadnes burvību? Vārdusakot, - ko iesākt ar savu dzīvi?

Publicēts:
Žurnāls “Una”, 2014. gada decembris

Beidzamajā laikā cits pēc cita visdažādāko jomu eksperti un viedokļu līderi kā sarunājuši pauž viedokli, ka Latvijā cilvēkiem šobrīd katastrofāli pietrūkst pozitīva pašvērtējuma, ka mums kā nācijai nepieciešama skaista vīzija, kas ļautu iemirdzēties acīm un, ka neraugoties uz šogad piedzīvotajiem ārpolitikas satricinājumiem, mums jāspēj novērtēt, kas mums kā nācijai jau ir dots. Šis ir globālo pārmaiņu laiks, kas nozīmē, ka

dziļas pārdomas mūs skar arī individuālajā līmenī, izvērtējot savus personiskos lēmumus. Varētu jau domāt, ka uz šī globālo pārmaiņu fona, kad dažviet pasaulē ļaudis cīnās par elementārām cilvēktiesībām, meditēt ap saviem mērķiem, ir egoistiski. Tomēr tas ir tuvredzīgs skatījums.

Patiesībā palikt bez mērķiem un vīzijām ir bīstami, jo mērķis vienlaikus dod gan dzīves virzienu, gan enerģiju, un ļauj apzināties sava darba jēgu.

Kad dzīvē ir mērķis, tad arī pazūd vēlme citus kritizēt un gausties. Mērķtiecība ļauj arī atmaskot perfekcionismu, jo saproti, - kaut ko darīt, nozīmē kļūdīties. Un mūsu lielākais skolotājs ir pašu pieļautās kļūdas. Ar šādu izpratni mēs varam panākt daudz, jo dzīve nav filma, ko vērojam uz ekrāna. Īstā dzīve ir daudz iedvesmojošāka, ja vien, protams, esam gatavas tai līdz galam atvērties – ar prātu, sirdi un darbiem.

Ar ko sākt?

Ja esam piedzīvojušas vilšanos, tad var iestādies periods, kad šķiet – kāda jēga sapņot un izvirzīt mērķus, ja tāpat dzīve visu sakārto pa savam. Protmas, tā var domāt, un daudzi ar tādu attieksmi arī dzīvo, tā teikt – plūst pa straumi. Tomēr arī šajā paļāvības plūdumā ir savi zemūdens akmeņi.

“Redziet, ja cilvēkam nav mērķu, tas jau nenozīmē, ka viņš tāpēc nestrādā un neko nedara. Viņš vienkārši realizē citu cilvēku mērķus. Viņam nav iekšējās motivācijas kaut ko mainīt un pateikt Nē, jo - man jau tāpat neko nevajag.,” skaidro Indra Melbārde. “Tāpēc, ja mēs zinām savus dzīves mērķus, tas tas ir kā kompass, kas ļauj orientēties dažādo izaicinājumu un piedāvājumu rēbusā. Tas gan nenozīmē, ka mērķiem ir jākalpo. Patiesībā pasaulē ir ļoti maz cilvēku, kas  precīzi zina savus mērķus. Lai cik tas paradoksāli vai banāli nebūtu, bet tie bezgala skaistie stāsti bieži patiešām notiek. Tāpēc vajag sapņot!”

Mēs katrs varam iedarbināt savu iztēli, kas nebūt nav izredzēto cilvēku priekšrocība. Taču lielākā kļūda, izsapņojot savas dzīves vēlamo scenāriju, ir domāt, ka viss notiks pats no sevis. Tā mazliet maģiski – iedomājies vēlēšanos, paskaties debesīs un gaidi rezultātu. Realitātē pašam cilvēkam ir jāsper konkrēti soļi iecerētā mērķa virzienā. “Lai mērķi īstenotos, lai mēs sāktu redzēt iespējas, ir jāievēro virkne priekšnosacījumu,” uzsver eksperte.  

Piepildi mērķi pa soļiem

Sapņot var ikviens, bet jābūt skaidrai secībai, kā tu darbojies savu mērķu labā. Un te noder konkrētas zināšanas.

 

Soli pa solim

1. Patiesa vēlēšanās

Primārais, izvirzot mērķus, ir saprast, ka tiem jābūt MANIEM MĒRĶIEM.  Tā ir mana patiesā vēlēšanās.

“Kad bijām bērni, mēs visi spējām patiesi sapņot un vēlēties. Viss likās iespējams. Un tad pieaugušo pasaule mums mazliet šos spātnus sāk apcirpt. Tas, uz ko es aicinu, ir atļaut sev pasapņot. Ja vizualizējot savu mērķi, spēj it kā saredzēt, ka tas jau ir piepildījies, - tā ir laba zīme, ka esi uz pareizā ceļa. Ja iztēlojoties, jūti enerģijas pieplūdumu un vēlmi darboties, tas jau ir pavisam labi. Tas nozīmē, ka pamostas

ļoti spēcīga pašmotivācija. Savukārt, ja tas ir tā - pasapņoju, noliku malā un aizmirsu… Tātad nav pietiekoši spēcīgas vēlmes mērķi īstenot.

Piemēram, godīgi ieklausīties sevī un atbildi uz jautājumu – vai tiešām es vēlos savu privātmāju? Varbūt, ka nemaz to negribi, jo tās ir papildus rūpes. Tāpēc arī dziļi zemapziņā mēs nemaz to tik ļoti negribas, jo tā māja prasa daudz pūles un rūpes.

Noteikti nevajag izvirzīt mērķus, kas neatbilst tavām patiesajām vēlmēm. Jo nav jēgas sevi ziedot iedomātiem mērķiem tikai tādēļ, ka tas ir stilīgi vai tā ir pieņemts, taču muļķīgi, vai ne?!

Kā to savulaik uzsvēra leģendārais Stīvs Džobs – dēļ tās vienas lietas, ko patiesi vēlies darīt, tev būs jāpasaka simtiem NĒ visam tam, kas var traucēt šim mērķim realizēties.

Nevajag domāt, ka esi veiksmīga tikai tad, ja izdodas visu simtsprocentīgi realizē. Tā nemēdz būt. Bet sapņojot un domās ar mērķiem strādājot, mēs  it kā veicam ģenerālmēģinājumu un varam ļoti labi saprast, vai man tas patiešām ir vajadzīgs.

2. Precīzs pozitīvs formulējums

“Par mērķi vislabāk domāt tad, kad tas ir uzrakstīts uz papīra, nevis apcerēt savus plānus, stāvot autobusa pieturā,” skaidro eksperte, piebilstot, ka ir ārkārtīgi būtiski, lai formulējam savas ieceres pozitīvā formā. Teiksim, ja vēlies notievēt, tad raksti, piemēram, “gribu sportot trīs reizes nedēļā”, nevis “neēst pēc sešiem vakarā”. Kur atškirība? “Mērķu formulējumiem nevajag būt -ne formā, jo zemapziņa to nedzird.

Mērķim ir jābūt formulētam pozitīvi.  Kad mate saka bērnam: “Neskrien”, tad pirmais, ko bērns uztver ir “Skrien” un tikai pēc mirkļa viņaš saprot, ka uzstādījums ir nolieguma formā. 

“Ja kaut ko ļoti nevēlamies, mēs patiesībā sevi programmējam tieši uz to, jo visu laiku veltam tam savu uzmanību. Un, visbiežāk tā arī notiek – piepildās tas, ko visvairāk nevēlamies. Daudz esmu tādus stāstus dzirdējusi – kādi mērķu likumi, viss darbojas pilnīgi pretēji… Es skaidri zināju, ko negribu un dabūju tieši to. Cilvēks domā – es negribu slimot, ka tikai es nesaslimtu, un saslimst. Likums te ir ļoti skaidrs - par, ko mēs domājam, to arī piesaistām,” komentē Indra Melbārde.

3. Ietekmes zonas likums

Izvirzi tikai tādus mērķus, kas attiecas uz tavu dzīvi un tevi pašu, nevis uz citiem. “Stāsts vienmēr ir par to, ko es darīšu un ko es mainīšu, lai uzlabotu savu labsajūtu un labklājību. Šis likums ļauj būt saimniecei savā dzīvē. Savukārt, ja izvirzi mērķus par citiem cilvēkiem, visticamāk viņi negribēs tos pildīt. Tādēļ, strādājot ar mērķiem, vienmēr fokusējies uz to ietekmes zonu, kas ir tavā pārziņā un ko vari pati kontrolēt,” iesaka eksperte. 

4. Tūlītēja aktivizācija

“Zemapziņā mēs esam ļoti atvērti jaunām idejām. Tāpēc ir svarīgi,

ja kaut kas uzrunā, ja ir laba ideja, sākt rīkoties 72 stundu laikā,” atklāj speciāliste. “Piemēram, lasu žurnālu UNA un saprotu, ka vēlos šo kleitu vai kurpes vai mani ieinteresē kāds padoms vai recepte.

Tad uzdodu sev jautājumu – ko es varu izdarīt triju diennakšu laikā, lai tuvotos šai lietai vai idejai? Ja nekaļam dzelzi, kamēr tā karsta, entuziasms var pagaist.

Teiksim, gribu savu privātmāju un tad ko var tūlītēji darīt – braukt nedēļas nogalē skatīties, kādi ir zemes gabali vai šķirstīt interjera katalogus, vai aizbraukt pie draugiem ciemos apskatīties, kāda ir viņu māja un ko varu no viņu pieredzes mācīties. Tas arī var būt darbs šajās 72 stundās. Galvenais, – sākt darīt. Ja tikai bezgalīgi sapņo, tad tiešām rodas mazvērības sajūta – kāpēc nekas nenotiek.”

5. Dzīves līdzsvars

Laiks ir vienīgais resurss, kas visiem sadalīts vienlīdzīgi – mums katram diennaktī ir 24 stundas, un ceļā uz mērķi lielākā māksla ir savu laiku izmantot maksimāli lietderīgi. Šim nolūkam ir svarīgi ievērot dzīves līdzsvaru.

“Savu dzīvi varam iedalīt četras lielās sfērās. Pirmajā lodziņā rakstam  “ģimene”, zem kura ietverta visa mājas dzīve un attiecības (vai plānosim ģimenes pieaugumu, vai remontēsim dzīvokli utt.). Tad nākamais lauciņš attiecas uz darbu, fianansēm un karjeru, - tā ir visa attīstības sfēra, kas nodrošina nākotnes labklājību.

Trešā sfēra ietver visu, kas mums dzīvē sniedz prieku un labsajūtu, kas ļauj uzpildīties ar dzīves enerģiju – tā ir atpūta, ceļojumi un vaļasprieki.

Ceturtais ir ES lodziņš, kas attiecas uz aktivitātēm un ieguldījumiem savā personībā (mans stils, veselība, labsajūta, pašizaugsme utt.).

Un tagad uzzīmē savas dzīves torti, izvērtējot, kā tev pēc laika ieguldījuma sadalās visas četras sfēras. Kā šī aina izskatījas 2014. gadā?  Ideāli, ja visi četri lauciņi ir vienlīdzīgās proporcijās. Mūsdienu apstāļos šādu greznību var atļauties vien retā sieviete, tomēr uzdevums te ir skaidrs – jāatceras līdzsvara likums un jāraugās, lai visi no svarīgajiem dzīves lauciņiem panāktu maksimāli daudz uzmanības.

 

Būtiski aspekti

Pateicība

Pirms sākt revidēt savu dzīvi, saraksti 10 lietas, par kurām esi pateicīga. Pozitīvā domāšana vispirms ir spēja novērtēt, kas ir labs manā dzīvē: gan privātajā sektorā, gan darbā, gan arī visvienkāršākajās ikdienas lietās.

Realitāte

Izvirzītajam mērķim jābūt konkrētam un reālam. Turklāt plānot vienmēr vajag mazliet vairāk, nekā mēs varam izdarīt. Arī domājot par vēlamo dzīves modeli, atļauj sev gribēt mazliet vairāk. Loģika te ir pavisam vienkārša - jo vairāk gribēsim, jo vairāk dabūsim. Bet ir jāraugās, lai vēlmes tomēr ir adekvātas.

Resursi

Bieži vien tieši domas par resursiem, rada sajūtu, ka nevaram atļauties īstenot savus mērķus. Reizēm tam grūti noticēt, bet mums ir doti tieši tik doti daudz resursi, lai mēs varētu realizētu to, ko visvairāk vēlamies. Vismaz, lai spertu pirmo soli tuvo mērķu robežās. Saprotams, tālajiem mērķiem mums var nepietikt resursu. Bet tas ir tikai normāli; arī miljonāriem, kas iecerējuši piecgades plānus, šai mirklī tam var nepietikt līdzekļu. Taču jebkurā gadījumā savi resursi ir jāapzinās. Klasiski tiek izdalīti iekšējie un ārējie resursi. Pie iekšējiem klasificējama gan līdzšinējā pieredze, gan izglītība, tāpat arī cilvēciskās kvalitātes un visu veidu prasmes, savukārt pie ārējiem resursiem pieskaitāmi īpašumi un fiananses. Kad runājam par mērķiem, ir svarīgi sastādīt resursu sarakstu, lai saprastu, kas būs vajadzīgs, lai mērķis īstenotos.

Atbildība

Uzņemties atbildību par savu dzīvi. Neviens cits par to nav atbildīgs. Šis princips ir viens no centrālajiem pamatakmeņiem, sākot dzīvot apzinātu un mērķtiecīgu dzīvi.

Kad izvirzi mērķi, tad tālāk kā šahā jādomā, kā pa pozīcijām izskatīsies trīs gājieni uz priekšu. Kas mainīsies? Kā šis mērķis ietekmēs manu dzīvi un manus tuvos cilvēkus?

Jo sperot  drsomīgus soļus, kaut kas noteikti mainīsies, ar to jārēķinās. Vēl noteikti vajag padomāt, vai mans mērķis ir ētisks? Kā tas ietekmē citus cilvēkus? Kāda ir šī mērķa cena? Ja visu godīgi apsvēr, var gadīties arī tā, ka mērķa cena var izrādīties pārāk augsta un līdz ar to iesājas apskaidrība, ka iecerētā virsotne nemaz nav paredzamo pūliņu vērta.

Starp citu…

Arī slikta pieredze ir noderīgs resurss, ko var lietderīgi izmantot. Sieviete, kura šobrīd ir viena, piemēram, var negatīvi domāt – man līdz šim nav veicies attiecībās, kāpēc, lai nākotnē veiktos? Bet tieši pagātnē pieļautās kļūdas var kalpot kā lielisks uzskates materiāls, kas ļauj izvērtēt – ko es darīju nepareizi un kas man sevī jāmaina, lai otrreiz tas vairs neatkārtotos? Ja spējam objektīvi izanalizēt savu bedres periodu, tad izkāpjot no bedres laukā, esam ieguvušas noderīgu pieredzi, kas var būtiski palīdzēt sasniegt nākotnes mērķus.

Tipiskā kļūda

Liela daļu cilvēku ļoti bieži pieļauj vienu no lielākajām kļūdām, kas neļauj sansiegt iecerētos mērķus. Un šī kļūda ir pārāk liela klausīšanās pasaulē, nedzirdot savu iekšējo balsi. Ja es gribu, tad eju un daru! Un man nav savi plāni jāsakaņo ar visu pasauli, ņemot vērā visas citu cilvēku intereses. Protams, ir jāpaliek ētiskā līdzsvarā starp savu ego un citu cilvēku ienteresēm.

Svarīgi!

  • Ja mēs kaut ko apņemamies darīt, tad svarīgi, lai tas notiek regulāri. Tu pati vari radī sev jaunus paradumus. Kā novērots praksē, - lai ieradumi kļūtu par ikdienas sastāvdaļu, pie tiem jāpierod pamazām. Optimāli ieteicamais periods, lai pieradinātu sevi pie jaunas dzīves kārtības, ir 21 diena.
  • Lai fiksētu savus mērķus, ievies savu personīgo grāmatvedību – ņem pamatīgu kladi un melns uz balta savā mērķu grāmatā saraksti savas ieceres: skaidri un konkrēti. Laiku pa laikam ierakstus pārskati, lai saprastu, kā tev veicas ar mērķu īstenošanu. 

Kā ieraudzīt dzīves iespējas?

Šis piemērs ilustrēts to, kādā mērā mēs varam ieraudzīt iespējas, kuras līdz šim vienkārši neredzējām. Tātad iedomāsimies, ka  sieviete ir atnākusi uz tikšanos pie kouča, jeb personības izaugsmes trenera,  lai pārrunātu savas dzīves mērķus.  “Vai atceries, kādā krāsā bija trepju margas, kad tu uz šejieni nāci?,” jautā kaučs, kad viņi jau sēž pārrunu telpā. Sieviete samulst un nevar atbildēt. “Vai atceries, kas bija mugurā mūsu biroja vadītājai, kad tu ar viņu sasveicinājies?” Sieviete vēl vairāk samulst, jo viņai taču vajadzēja to atcerēties, viņa taču to fiziski tikko bija redzējusi, bet… viņa neko neatcerējās. Tādus sīkumus viņa vienkārši nebija piefiksējusi.  “Lūk, ja tev tas būtu bijis svarīgi, tu noteikti būtu pievērsusi uzmanību gan trepju margām, gan biroja vadītājas apģērbam. Tāpat ir ar dzīves iespējām – ja mums kaut kas ir svarīgi, mēs to pamanām.” Redz, tādēļ vien ir tik būtiski zināt – KO TIEŠI ES VĒLOS.

Sieviete un attiecības. Gaidīt vai rīkoties?

Koučs var palīdzēt arī realizēt pavisam privātus mērķus, tai skaitā, izveidot partnerattiecības. Varētu gan domāt – bet, vai tad šādas lietas nevajadzētu atstāt likteņa pārziņā? Kur tad paliek visa romantika? Jūtu ķīmija? Atbilde ir ļoti vienkārša – kaut kādas attiecības agri vai vēlu sievietei tāpat būs, bet jautājums ir cits – vai šīs attiecības būs tieši tas, kas viņai patiešām ir vajadzīgs?

Tāpēc pirms vēl Misters lieliskais ir parādījies pie apvāršņa, vajadzētu godīgi sev pajautāt – ko es sagaidu no attiecībām, ko vēlos: seksu, mīlestību, romantiku, ģimeni vai kaisli? Tas ir līdzīgi kā nonākot restorānā un veicot pasūtījumu. Protams, sieviete no viena vīrieša var uzreiz vēlēties visu iespējamo, bet tas būtu tik pat neprātīgi, kā restorānā pasūtīt steiku, kas garšo nedaudz pēc tiramisu un dekorēts ar svaigām zemenēm. Visu uzreiz nekad nevar! Tādēļ arī stāsts par attiecībām faktiski ir jautājums par dzīves vērtībām un galvenajām prioritātēm, ar piebildi, ka attiecības ir kopjamas un lolojamas abām pusēm.

Laimes pamats

Ļoti būtiska ir spēja dzīvot šeit un tagad. Faktiski vieta, kur var viesoties laime, ir tikai tagadne. Jā, tieši šis mirklis. Jo pagātne ir atmiņas, bet nākotne vien mūsu cerības. Ja tikai skriesim pakaļ nākotnei, lai sasniegtu savus mērķus un nespēsim novērtēt tagadnes burvību, laime apvainosies, aizgriezīsies prom un pazudīs kā nebijusi. Tāpēc neraugoties uz dzīves mērķu sarakstu, ir svarīgi laiku pa laikam piefiksēt un izbaudīt taganes mirkļus. Meklējumi jau tādēļ nebeidzas, toties laime, ko varam apjaust tagatnē, ir kā spožs lukturis, kas spēj labāk apgaismot to ceļu, kas vēl ejams.  

Citi raksti

  • Dzīves revīzija

    Laiks pirms gadu mijas var tevi pamatīgi samulsināt, jo vismaz uz brīdi gribēsies aizdomāties par to, kas bija, ir un vēl būs. Sākt jaunu dzīvi? Meklēt citu darbu? Pamainīt matu toni? Varbūt vienkārši vairāk baudīt šeit un tagad mirkļus, novērtējot tagadnes burvību? Vārdusakot, - ko iesākt ar savu dzīvi?

  • Radīt tādu uzņēmumu, kuram cilvēki gribētu piederēt

    Vai esat aizdomājušies par to, kā dēļ jūs strādājat, darāt savu darbu? Kā jūs jūtaties savā darbavietā? Kā jūtas citi darbinieki? Kāda ir jūsu preču un pakalpojumu pievienotā vērtība? Kāds labums cilvēkiem no jūsu darbības? Kādas klientu vērtības jūs apmierināt? Vai esat aizdomājušies, kāds ir jūsu uzņēmuma galvenais uzdevums bez peļņas radīšanas? Kāda ir jūsu personīgā vīzija, tālākais nākotnes redzējums saistībā ar uzņēmumu un vidi, kurā dzīvojat?

  • Kā izteikt un uztvert kritiku?

    Ja pavisam godīgi – kritika nepatīk mums nevienai! Jo kas gan var būt patīkams tajā, ka kāds norāda uz mūsu trūkumiem un nepilnībām! Tomēr psihologi uzsver: ļoti bieži veids kā kritika tiek izteikta un arī uztverta, ir kā lakmusa papīrītis, kas parāda, vai esi jau sasniegusi noteiktu brieduma pakāpi. Jo mazi bērni mēdz apvainoties par katru kritisku piezīmi...

  • Kā dzīvot viegli un priecīgi

    Kāpēc vieni uz identisku situāciju raugās grūtsirdīgi nopūšoties, bet citi tajā drāmu nesaskata? Vai kāpēc līdzīga situācija vienos vēl ilgi izraisa nožēlas pilnas atmiņas, kamēr otri to drīz vien ir aizmirsuši un dzīvo tik tālāk bez nomācošās pagātnes ēnas? Meklējam atbildes, kā sevī atraisīt prieku un iemācīties dzīvi tvert vieglāk!

Mūsu klienti