Kad sapņi piepildās - Personības pilnveidošanas centrs
  • +37167292808
  • +37128336927

Tumšie mākoņi pārvēršas debess puķēs, kad tos noskūpsta gaisma. Rabindranats Tagore

Kad sapņi piepildās

12.01.2012 Lauma Lūse-Kreicberga

Indra Melbārde, Personības pilnveidošanas centra direktore, sertificēta NLP trenere, praktizējošs koučs, ir apbrīnojami zinātkāra sieviete. Ne velti sarunu ar Indru publicējam jaunā gada sākumā, jo viņa iedvesmo un pierāda, ka sieviete var mainīt savu dzīvi pati!

Publicēts:
Žurnāls „UNA” 2012. gada janvāris

Lai kādreiz slepenās zināšanas, ko slēgtās mācību iestādēs vai superdārgos kursos mācīja tikai izredzētajiem, Latvijā kļūtu pieejamas dzimtajā valodā ikvienam uz personīgo izaugsmi orientētam cilvēkam, Indra pirms desmit gadiem izveidoja Personības pilnveidošanas centru. Esmu Indru intervējusi vairākkārt, tiesa – līdz šim viņa sniegusi konsultācijas par dažādām tēmām, taču aiz centra vadītājas priekškara patiesībā slēpjas viņas personīgā pieredze, dzīves skola un lielais loks karjerā. Ne velti viņa vēlāk teiks: „Viss, ko es mācu citiem, ir pārbaudīts pie sevis! Mācot es stāstu arī par sevi, un mani piemēri ļauj citiem noticēt, ka arī viņi var.” Indra ir arī divu grāmatu – „Kad sapņi piepildās” un „Es vienmēr zinu, ko vēlos” – autore. Starp citu, pēdējo grāmatu viņa uzrakstīja pēc autoavārijas, guļot slimnīcā.

Ignorē „muļķības”, dodies uz priekšu!
„Reiz, kad vēlējos saprast, ko darīt tālāk, gūt apstiprinājumu izvēlētajam mērķim, devos pie astrologa. Ieraugot manus datus, astrologs pēc iespējas saudzīgāk centās pastāstīt, lai vieglu dzīvi negaidu. Tas manās zvaigznēs ierakstīts. Un jāatzīst – man patiešām nekad nekas nav iedots par velti, man nekad aizmugurē nav bijis ne bagāta vīrieša, ne ietekmīgu radu, ne paziņu. Viss, ko esmu sasniegusi, ir tikai, pateicoties pašas darbam, un es ar to ļoti labi sadzīvoju, jo pati varu lemt un pati varu izvēlēties, kā dzīvot. Nereti cilvēki gaida brīnumu, ja neveicas – uzdodot mūžīgo jautājumu „Kāpēc ar mani tā notiek?”. Tā vietā, lai sev iebukņītu un uzdotu jautājumu „Ko es varu darīt, lai man būtu labāk?” Esmu nonākusi pie atziņas – ja cilvēks patiesi vēlas, viņš var izdarīt ļoti daudz! Līdzībās runājot, kā dresētājs dresē cirka ziloņus. Paņēmiens ir vienkāršs – kad zilonēns ir mazs, viņam pie kājas piesien virvi, kuru piesien pie staba. Zilonēns kādu laiku mēģina izrauties, bet ar laiku saprot, ka nevar izrauties un pieņem, ka nekad neizkļūs brīvībā, ja ap kāju apsieta virve. Lai pieaugušu, spēcīgu ziloni turētu paklausībā, dresētājs tā kāju piesien pie kaut kā nosacīti smaga. Patiesībā lielajam dzīvniekam būtu vajadzīga pavisam neliela piepūle, lai aizietu prom, bet viņš kaut kad sen ir pieņēmis pārliecību, ka, ja ap kāju aplikta virve, tad tā viņu notur uz vietas. Un tā ir arī cilvēkam, kurš iegalvojis sev – tas ir grūti, tāda ir pasaules kārtība, tā tam ir jābūt un citas „muļķības”, un pat nedomā neko mainīt. Taču pārmaiņas sākas tajā brīdī, kad cilvēks notic, ka viņa varā ir viss, ja vien ir patiesa vēlme un viņš ir uzticīgs pats sev!”

Personiskā fotoizstāde un skaudra atziņa
Indras dzīvē pārmaiņas sākās trīsdesmitajā dzimšanas dienā. Tās sākās ar skaudru atziņu par savas dzīves piepildījumu. Tobrīd viņa bija precējusies, audzināja meitu, strādāja skolā, kur bērniem mācīja, ka galvenais ir būt godīgiem pret sevi un realizēt sevi, būt uzticīgiem saviem bērnības un jaunības sapņiem. Un tā – savā 30. dzimšanas dienā Indra viesos pie sevis uzaicināja darba kolēģus. „Biju izveidojusi fotoizstādi par sevi – no skolas, studiju un darba laikiem, dažādiem pasākumiem, laivu braucieniem un orientēšanās sacensībām. Skatījos uz fotogrāfijām un sapratu, ka es nedzīvoju to dzīvi, kādu biju iedomājusies. Es nebiju es pati! Es dzīvoju cita cilvēka dzīvi un īstenoju viņa vērtības. Es vārīju, šmorēju, šuvu, biju aizrāvusies ar mazdārziņu, man bija burvīga gladiolu kolekcija, iekopts zemeņu lauks. Tajā laikā bija cukura deficīts, un es audzēju cukurbietes. Gatavoju gan ievārījumus, gan kompotus, gan marinējumus. Tie, kas mani pazīst šobrīd, domās, ka šo stāstu es nestāstu par sevi. Taču tolaik es to darīju, jo man bija mājas un ģimenes apziņa. Pat, ja man arī kaut kas nepatika, zināju – man tas jādara! Jāatzīst, es vienmēr esmu mācējusi iemīlēties tajās lietās, kas man jādara. Jo tikai tad ir interesanti! Traukus var mazgāt 264 dažādos veidos, bet viens no tiem noteikti ir patīkams,” Indra pasmaida. „Taču – vai visa dzīve var būt mājsaimniecība un darbs valsts iestādē? Tobrīd, skatoties uz fotogrāfijām, es domāju – bet kas būs tālāk? Kur esmu es pati? Kā ar maniem sapņiem, manām vērtībām?
Drīz vien Indra pieņēma lēmumu mainīt savu dzīvi, sāka ar grūtu lēmumu – dzīvot ārpus iekoptās ģimenes ligzdiņas, visai skarbos apstākļos. Uz jautājumu, vai viņa nekad nav nožēlojusi šo soli, viņa pasmaida: „Nezinu nevienu cilvēku, kurš būtu sekojis savam sirds aicinājumam un pēc tam teicis – nē, nevajadzēja to darīt... Taču tas bija sāpīgs lēmums. Manam vīram šobrīd dzīve ir sakārtojusies, viņam ir ģimene un divi bērniņi. Lai gan saka, ka viens no lielākajiem grēkiem ir radīt vainas apziņu citos un sevī, manī vēl pilnībā nav zudusi šī vainas apziņa. Taču toreiz es nevarēju rīkoties citādāk. Kad izvēlamies mainīt dzīvi, viss nenotiek balti un pūkaini, reformas nekad nav vieglas un, jā – tās arī sāp. Atceros – reiz kursos kāda sieviete izstāstīja metaforu: „Tu esi laimīga, ar basām kājām saulainā laikā dodoties pa zaļu pļavu, taču tajā pašā laikā tu salauz zāles stiebrus un nodari pāri kādam kukainim. Bet, vai tāpēc tu neiesi!?” Vispirms, mēs katrs atbildam par savu dzīvi. Tolaik es ticēju, ka būs augstāki spēki, kas man palīdzēs. Un zināju, ka man jābūt gatavai gana lielām grūtībām, ka būs jāmaksā par savu brīvību. Darbojas enerģijas nezūdamības likums – ja tu, cilvēks, kaut ko gribi, tev kaut kas ir arī jādod. Es aizgāju prom no sakārtotas dzīves un no ērta dzīvokļa. Un jā – arī no gladiolu kolekcijas, par kuru īpaši sāpēja sirds... Toreiz kāds man teica – ja tu gribi dzīvot savu dzīvi un būt tu pati un redzēt, ka tavs bērns ar laiku saprot tavu lēmumu šķirties, vai patiešām neesi gatava maksāt ar savām gladiolām?”

Ja cilvēks saprot, ka viņš dara ne to, kas viņam ir vajadzīgs, kad ir sevi kādā jomā izsmēlis, tad labāk ir nevis gaidīt, kad dzīve apliek cilpu ap kaklu un pievelk tā, ka vairs nav iespējams elpot, bet pašam organizēt izmaiņas.

Šķiršanās arī no darba
Tas nebija vienīgais Indras lēmums. Kādu laiku pēc tam pēc tam viņa aizgāja arī no darba skolā. „Man ļoti patika mans darbs – biju direktores vietniece audzināšanas darbā Grobiņas vidusskolā, paralēli audzināju klasi, un mana specialitāte bija veselības mācība”. Indra pasmaida: „Mācīju bērniem par stārķiem un kāpostiem – par to, kā rodas bērniņš. Skolas darbā biju ielikusi sevi vairāk, nekā cilvēks drīkst. Biju fanātiķe, darīju darbu no sirds, taču pienāca mirklis, kad jutos iztukšota un nenovērtēta. Dažiem bija ērti, ka esmu supertanks, dažiem tāda triecienniece bija kā dadzis acīs. Pienāca brīdis, kad sapratu, ka nepiepildīsies teiciens „dodot gūtais neatņemams”, jo fiziski jau man nekā nebija – ar savu darbu nebiju nopelnījusi ne sadzīves apstākļus, ne materiālu novērtējumu. Lai gan, godprātīgi strādājot, biju iemācījusies nopelnīt lielāko algu skolā, es uzdevu sev jautājumu – vai esmu gatava tā dzīvot nākamos trīsdesmit, četrdesmit gadus, no sirds strādājot 14 – 16 stundas diennaktī? Nomāca bezjēdzīgais birokrātijas slogs. 1998. gada pedagogu augusta konferenču laikā Liepājas rajonā manai skolai piešķīra balvu par vislabākajiem sasniegumiem audzināšanas darbā – lielais darbs it kā vainagojās panākumiem. Un radās tāda kā pabeigtības sajūta. Tajā dienā es sapratu, ka mans laiks skolā ir beidzies. Aiziešana no skolas kļuva par otru no manas dzīves kardinālākajiem lēmumiem. Nekad neesmu to nožēlojusi, jo kopš tā laika izglītībā situācija ir vēl vairāk birokratizējusies. Ja godīgi – man vajadzēja aiziet no skolas divus trīs gadus ātrāk. Tad būtu vieglāk. Ja cilvēks saprot, ka viņš dara ne to, kas viņam ir vajadzīgs, kad ir sevi kādā jomā izsmēlis, tad labāk ir nevis gaidīt, kad dzīve apliek cilpu ap kaklu un pievelk tā, ka vairs nav iespējams elpot, bet pašam organizēt izmaiņas. Šobrīd varu atzīt, ka tas bija viens no maniem gudrākajiem un atbildīgajiem lēmumiem, lai gan tolaik aizgāju, īsti nezinot, uz kurieni, uz jomu, par kuru man nebija nekāda priekšstata. Sāku strādāt par mārketinga un reklāmas speciālisti Liepājas cukurfabrikā.”

Nelaikā izlīdis sniegpulkstenītis
„Jaunā darbavieta un jaunie darba pienākumi bija pilnīgi cita pasaule, ātri vien aptvēru, ka cilvēki mēdz domāt arī citādāk, ka var būt cita vērtību sistēma. Tur es mācījos skarbo biznesa konkurences dzīvi, mācījos uzaudzēt biezu ādu, jo es biju tik pareiza, tik jūtīga, tik zinoša, kādām ir jābūt attiecībām, bet skarbajā biznesa un ražošanas vidē no tā nebija nekā! Jutos kā sniegpulkstenītis, kas izlīdis nelaikā. Taču tam periodam (kā mārketinga un reklāmas speciāliste nostrādāju divarpus gadus) varu teikt paldies, jo tā bija kā laipiņa no valsts skolas uz manu pašreizējo skolu, lai saprastu, ka mana vieta, mans sirds aicinājums ir pedagoģija. Tolaik manī risinājās iekšējie dialogi, ko es patiesībā šajā dzīvē gribētu sasniegt, bet visu laiku pa galvu malās – nu ko tad es!? Kur tad es – ar savu sākumskolas skolotājas izglītību? Biju kļuvusi nervoza, jūtīga, raudāju par katru sīkumu... Man nepatika darbs cukurfabrikā, ar laiku sapratu, ka tas nebija domāts man, tur bija spēle bez noteikumiem – biju reklāmas speciāliste bez reklāmas budžeta... Es biju uz tās laipiņas no vienas skolas uz otru, bet tolaik nezināju, kas būs tālāk, un manī bija milzīgs apjukums. Jā – es apzinājos, ka esmu uzņēmusies atbildību par savu dzīvi, bet tam līdzi nāca arī nedrošība un stress, un bija daudz asaru un kreņķu, likās, ka citi to vien dara kā manipulē ar mani. Bet patiesībā katrs notikums jāatšķetina un jāsaprot, ka nevis citiem ir jāmainās, bet jāmainās ir man pašai, jāsaprot šīs mācībstundas. Un jākļūst pašapzinīgākai, jāmācās pateikt „nē”. Taču nekur nav teikts, ka darbs ar sevi ir rozēm kaisīts! Draudzene mani uzaicināja uz neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) kursiem, un tā kā man gribējās kaut ko jaunu, piekritu. Atceros, kursos bija ļoti ātri rezultāti – es acīmredzami sāku mainīties, citiem tas izdevās pat vēl ātrāk. Latvijā tobrīd NLP likās vēl līdz galam neatklāta niša un pār mani nāca atklāsme, ka pēc gadiem divdesmit, trīsdesmit man būs pašai sava skola... Tobrīd nezināju, ka viss notiks daudz ātrāk!”

No bedres sajūtas līdz Maskavai
„Arvien vairāk un vairāk sāku interesēties par NLP, jo redzēju šajā mācībā atbildes uz saviem jautājumiem, taču man nepietika naudas mācībām. Bet tā kā interese bija liela, uzņēmos palīdzēt organizēt kursus Liepājā, un pati tādēļ varēju mācīties bez maksas. Bija 2000. gads. Man bija bedres sajūta – nebija vairs ne darba (cukurfabrikā bija notikusi reorganizācija), ne naudas... Bedre lielākoties ir tāpēc, ka cilvēks nezina, kas būs tālāk, nezina, ko grib. Un, ja zina, ko grib, netic, ka var to dabūt. Kad cilvēkam galīgi neiet, viņam noder veiksmīgu cilvēku stratēģija „kā būtu, ja būtu...” Mācījos NLP, paralēli izmantoju bezdarbnieka statusu, un esmu viens no bezdarbniekiem, kas ir mērķtiecīgi mācījies biznesa vadības kursos un pēc tam izveidojis savu uzņēmumu. NLP kursos pie dažādiem pasniedzējiem mācījos pat vairākkārt, pamazām sevi sakārtoju, pārveidoju sevi no pārmērīgi jūtelīgas būtnes par mierīgu, pārliecinātu cilvēku. Tas notika lēni – soli pa solītim, mērķtiecīgi strādājot ar sevi. Kad biju gana daudz mācījusies un man uz daudziem jautājumiem joprojām nebija atbilžu, likās, ka noteikti ir kas vairāk nekā šeit, Latvijā, māca. Tam „vēl” noteikti bija jābūt ārpus Latvijas. Kādu dienu stāvēju Rīgas autoostā un skatījos uz starptautisko reisu karti. Vizualizēju, kā braukšu mācīties uz Pēterburgu. Kad sāku interesēties dziļāk, sapratu, ka īstās mācības notiek Maskavā. Augustā pieteicos un jau septembrī es devos mācīties uz Maskavas A. Pligina neirolingvistiskās programmēšanas centru „NLP izglītībā”, kas sadarbojas ar pasaules vadošajiem NLP speciālistiem. Biju atradusi gan naudu, gan paspējusi iemācīties visu nepieciešamo, braucu ar autobusu, dzīvoju vislētākajā viesnīcā, bet tas bija viegli, jo bija milzīga motivācija. Tā likās liela uzvara – braukt mācīties uz Maskavu. Biju lepna un gandarīta. Pirmais šoks – aizbraucu ar savām it kā plašajām zināšanām, bet es nepratu tā pielietot... Man bija informācija, bet nebija prasmju. Mācības notika krievu valodā, bija gana sarežģītas un grūtas. Vēl tagad man liekas brīnums, ka es spēju veiksmīgi nokārtot NLP meistara eksāmenu, jo prasības bija ļoti augstas. Visi mani augstskolas eksāmeni nestāvēja līdzās šim NLP meistara pārbaudījumam un sertifikātam. Biju lepna!”

Pirmā grāmata un sava skola
„Mācoties Maskavā, reiz bija jāraksta mērķi nākamajiem desmit gadiem, un es ierakstīju savā mērķu sarakstā, ka kādreiz rakstīšu grāmatu par NLP latviešu valodā. Atgriežoties Latvijā, zināju, ka sāksies jauna dzīve, sāku vadīt pirmos kursus un seminārus Liepājā. Sāku ar mazumiņu, ar nelieliem dažu stundu semināriem. Bija gan veiksmes, gan neveiksmes. Reiz pēc kāda semināra, kas, manuprāt, nebija pārāk izdevies, gāju Liepājā pa ielu visai saskumusi un domāju „Ja nejūties labi, tad izdari kaut ko labu, sev noderīgu!” Iegāju tolaik jaunajā „Zvaigznes” grāmatnīcā, mana paziņa izrādīja telpas, kur notiek tikšanās ar literātiem. Tā gadījās, ka šajā telpā brīdi iznāca pakavēties vienai un es nolēmu izmantot laiku lietderīgi – vizualizēju, kā šajā zālē reiz notiks manas grāmatas prezentācija, iztēlojos, kādos toņos būs grāmata, kādi būs ziedi, kādā krāsā būs mans kostīms, ko teikšu, kāda būs svētku torte. Bija 2003. gada 30. maijs. Tā paša gada rudenī – 30. septembrī, kad braucu otro reizi uz Maskavu, pa ceļam aiznesu grāmatas „Kad sapņi piepildās” manuskriptu uz izdevniecību. Interesanti, ka braucot uz Maskavu, pārskatīju plānus, ko biju rakstījusi pirms nepilna gada, un tie gandrīz visi bija piepildījušies – savu skolu – Personības pilnveidošanas centru biju nodibinājusi, mājaslapa jau bija izveidota, un grāmata uzrakstīta...”
Interesants ir arī veids, kā Indra nokļuva Maskavā otro reizi. „Man gribējās braukt vēlreiz un mācīties vēl, jo apzinājos robus savās prasmēs. Vēl tagad atceros, kā Liepājā kādai kursantu grupai nodarbībā stāstīju, cik svarīgi ir izvirzīt mērķus, un par piemēru stāstīju savu mērķi, ka vēlos vēlreiz mācīties Maskavā. Tajā nodarbībā piegāju pie datora, ieraudzīju e-pastā vēstuli no Maskavas. Un ko es lasu?! Kā mērķtiecīga un centīga Latvijas pārstāve tieku uzaicināta mācīties bez maksas! Nezinu, ko tie cilvēki toreiz nodomāja,” – smejas Indra, piebilstot – ja tu kaut ko ļoti gribi, tas piepildās. „Protams, arī pašam jāuzņemas atbildība, bet, ja ir patiesa vēlēšanās, bieži vien notikumi sakārtojas ļoti labvēlīgi.”

Nekādu manipulāciju, tikai pozitīvisms
Indra no Maskavas atgriezās jau kā sertificēta NLP trenere un turpmākos gadus regulāri brauca papildināt zināšanas. „Sākumā, katru reizi kad braucu no Maskavas prom, bija skumji, es raudāju – tur paliek tik daudz draugu, tur es jutos kā zivs ūdenī, bet Latvijā man trūka šīs sabiedrības... Mans skolotājs Andrejs Pligins toreiz teica: „Tev ir tikai viens veids, kā tikt pie savas sabiedrības – radīt to pašai!” Un es sāku meklēt kursantu vidū cilvēku, ar kuru varētu sastrādāties, izvēlējos jaunu un centīgu puisi – Artūru Zeltiņu, kuram šī lieta patiesi interesēja. Ar laiku Artūrs kļuva par centra līdzīpašnieku un ir lielisks treneris. Jāatzīst – šis nav biznesa veiksmes „urrā!” stāsts, bet drīzāk – stāsts par to, ka pacietīgi strādājot, var izdarīt daudz, it īpaši, ja tev šis darbs patīk!” teic Indra. Kāpēc nav „urrā” stāsts? „Tāpēc, ka nav izveidots grandiozs starptautisks bizness. Pasaulē ar šo mācību saistās ļoti lieli biznesa projekti, bet man nav svarīgs apjoms, bet gan kvalitāte un tas, ka šo metodi var labā līmenī mācīt latviešu valodā. Tas ir mūsu ieguldījums šajā valstī, mūsu cilvēkos. Mēs, Personības pilnveidošanas centrā, nelasām lekcijas, bet vadām treniņnodarbības, ļaujot cilvēkam mainīties tūlīt. Esmu par savu misiju izvēlējusies pierādīt, ka neirolingvistiskā programmēšana var būt ļoti draudzīga un cilvēkiem noderīga”. Indra nenoliedz, ka Latvijā ir rezervēta attieksme pret vārdu „neirolingvistiskā programmēšana”. Mēs to pasniedzam kā mācību par personisko meistarību. Un pamatdoma tam ir: „Ja kāds uz šīs pasaules kaut ko var izdarīt, arī es to varu izdarīt!”
Jebkuru veiksmes stāstu var modelēt. Taču Indrai pašai ir arī negatīva pieredze. „Pirms gadiem pieciem, tepat Rīgā, piedalījos kādā līderības programmā, lai vērotu, kā strādā treneris no Krievijas. Redzēju, kā viņš trijās dienās ar cilvēkiem izdarīja ārkārtīgi lielas pārmaiņas. Viņš izmantoja gan hipnozi, gan NLP, gan citas psihotehnoloģijas, gluži vai piespiedu kārtā visiem pēc kārtas. Tur katram bija jāpasaka, cik cilvēkus viņš ir atvedis uz šo semināru, pretējā gadījumā bija emocionāls presings. Pēc 3 dienu intensīvām nodarbībām redzēju gan pārlaimīgus supercilvēkus, salauztas personības. Šī pieredze man bija ārkārtīgi spēcīgs impulss, lai saprastu, ka es darīšu citādāk, jo es gribu būt godīga pret sevi un cilvēkiem! Mācot citiem, es stāstu arī par sevi, un mūsu komandu, mūsu personīgie piemēri ļauj citiem noticēt, ka arī viņi var. Lielu nozīmi veltu tam, lai cilvēki apzinātos savu personīgo atbildību par izmaiņām savā dzīvē un paši prastu izdarīt pareizās izvēles. Ir uzsākti ļoti skaisti biznesa projekti, sakārtotas attiecības, es redzu, kā cilvēki mainās, starp citu, arī vizuāli – sejas kļūst gaišākas, atbrīvotākas, laimīgākas. Atceros, reiz ienāk nodarbību telpā sveša meitene, es viņai saku: „Jūs droši vien uz citiem kursiem!” Viņa pasmaida: „Nē pasniedzēj, es pie jums!”

Tikai no cilvēka paša atkarīgs, vai tu laidies dibenā vai izķepurojies. Man liekas, ka es izķepurojos veiksmīgi!

Avārija un otrā grāmata
„Viens no manas dzīves skaudrajiem notikumiem ir autoavārija pirms sešiem gadiem. Braucot uz darbu pa grantētu apvedceļu, mistiski, bez iemesla manu mašīnu sanesa. Paldies Dievam, avārijā neviens nebija iesaistīts, mašīna viena pati meta kūleņus. Es nokļuvu slimnīcā ar nopietnu mugurkaula traumu. Ja būtu klausījusi, ko saka dakteri un ļāvusies tām skumjajām un žēluma pilnajām sejām, šobrīd, visticamāk, gulētu kādā pansionātā. Pateicoties savām zināšanām un saprotot, ka tikai no manis ir atkarīgs, kas ar mani notiks tālāk, nolēmu sevi mobilizēt. Avārija notika vasaras sākumā, bet jau oktobrī es vadīju nodarbības. Es pratu izdarīt tā, ka divas nedēļas slimnīcā, kuras pavadīju nekustīgi, pārvērtu par divām laimīgākajām nedēļām savā dzīvē. Daudz palīdzēja darba biedri, gan morāli atbalstot, gan pielāgojot manām vajadzībām datoru. Guļus stāvoklī uzrakstīju savu otro grāmatu „Es vienmēr zinu, ko vēlos”. Visgrūtāk tolaik bija apturēt ciemiņus pie palātas durvīm un teikt: „Nomainiet sejas izteiksmi! Šeit jāsmaida un jāatbalsta mani, nevis jāžēlo!” Tikai no cilvēka paša atkarīgs, vai tu laidies dibenā vai izķepurojies. Man liekas, ka es no avārijas situācijas izķepurojos vienkārši ekselenti! Atceros – pie manis uz slimnīcu brauca kursanti no Rīgas, sēdēja uz grīdas, un mēs kopā meditējām, ienāca māsiņa ar termometru un mūs iztraucēja. Pēc slimnieces ar traumētu mugurkaulu noteikti neizskatījos” pasmaida Indra. „Tas patiesībā bija jautrs piedzīvojums. Ir labi, ja spējam atšķirt divas lietas – pašu notikumu un savu reakciju uz to. Esmu iemācījusies bedres situācijas pieņemt un izdzīvot godam. Man vēl jāmācās tās augšas izdzīvot un izbaudīt, mazāk analizēt ar prātu. Ir pagājuši vairāk kā desmit gadi, kopš esmu prāta spēlēs un tagad sevī jūtu vajadzību pēc jauna virziena, kas saistīts ar meditācijām un garīgo pasauli. Ir gana daudz panākumu un uzvaru piedzīvots, tagad vēlos līdzsvaru savā dzīvē. Man šķiet – galvenais uzdevums šeit, uz Zemes, ir būt harmonijā ar sevi – gan lejās, gan virsotnēs, gan prātā, gan sajūtās. Šobrīd esmu „ienirusi” meditāciju praksēs un teorijās.” Un atkal mācaties? – jautāju. „Bet, protams – visu laiku! Lai gan esmu diplomēta pedagoģe, tas, ko šajos gados apguvu Maskavā un Pēterburgā, ir vairāku augstskolu vērts. Man nekad nav bijis svarīgs grāds, bet tas, ko es protu... Abi ar kolēģi Artūru esam apguvuši arī koučingu. Ja kādu laiku neesmu bijusi mācīties, jūtos tāda… piezemēta. Mēs esam atnākuši, lai mācītos, lai pilnveidotos, lai kļūtu labāki, noderīgāki citiem cilvēkiem. Ne vienmēr augstskolās vai kursos jāiet, mācīties var dažādi – arī lasot. Cilvēka dzīves jēga ir kļūt viedākam un gudrākam. Es zinu, ka braucu nevis pa taisnu ceļu, bet līkumotu, un mani interesē, kas būs aiz līkuma. Zinu – tur būs jauni cilvēki, jaunas idejas un jaunas veiksmes!”

Iemācīties garīgo higiēnu
„Pirms desmit gadiem sev jautāju: „Savā būtībā esmu labs cilvēks. Tad kāpēc man tik grūti „dzīvojas”? Kad pati biju skolniece, man skolā mācīja, ka katrs inteliģents cilvēks skatās „Panorāmu” un cītīgi seko līdzi tam, kas notiek pasaulē. Ar laiku sapratu, ka veltot laiku ziņu raidījumiem, cilvēks patiesībā kļūst par miskasti, kurā samet visādas negācijas. Sapratu, ka ir vienkārši jāizslēdz televizors, kad rāda kaut ko negatīvu. Es to saucu par garīgo higiēnu. Protams, no negatīvā lauka neviens nav pilnībā pasargāts, bet no katra paša ir atkarīgs, ar kādiem cilvēkiem tu satiecies un kādu informāciju uzsūc. Un to patiešām var ietekmēt! Neviens taču mums nelieks skatīties filmas par vardarbību” saka Indra, kura pozitīvo domāšanu savā dzīvē praktizē jau daudzus gadus. Jautāju, kas viņā pašā ir mainījies šajos desmit gados, kopš izveidots Personības pilnveidošanas centrs? „Pirmkārt, esmu kļuvusi par sava laika pārvaldnieci! Sev un kolēģiem esmu radījusi, uzdrošinos teikt – ideālus darba apstākļus. Nevajadzīgi rakstu darbi un birokrātija – nekāda! Darbs ir interesants, radošs. Decembrī notika mūsu kursantu salidojums – gandarījums ir par cilvēkiem, kas pie mums mācījušies, par viņu veiksmes stāstiem. Esmu sev nodrošinājusi labus dzīves apstākļus un finansiālo pusi, vienlaikus nonākot pie atziņas, ka cilvēkam, lai būtu laimīgs, patiesībā vajag ļoti maz, ja vien viņš negrib izrādīties citiem. Esmu lepna, ka varēju atbalstīt meitas studijas – Ieva nupat ar izcili aizstāvētu maģistra darbu ieguva maģistra grādu uzņēmējdarbībā . Esmu mainījusies raksturā – kļuvusi mierīga, sakārtota un harmoniskāka. Es zinu, ko vēlos, un, ja man kaut kas nepatīk, protu šīs situācijas risināt. Man ir mainījies draugu un paziņu loks, man ir uzticami darba kolēģi, esmu iemācījusies pazīt cilvēkus un iemācījusies pateikt „nē”. Kādreiz biju upurjērs, ko citi izmantoja, taču tās visas ir bijušas manas mācībstundas. Tāpat esmu sapratusi, ka dažkārt nākas atteikties no kā ierasta, lai varētu saņemt no dzīves ko citu. Tāpat kā ar mantām – sakārtojiet savu māju, izmetiet vecās lietas un redzēsiet, ka būs vieta jaunām kleitām. Tā ir arī attiecībās un emocijās. Mēs nevaram pārmainīt citus cilvēkus, kā vien paši sevi. Mēs katrs varam mēģināt izmainīt pasauli, mainoties paši, un tikai tad notiek brīnums, un pasaule mainās. Esmu apzināti mācījusies pozitīvo domāšanu – saprast, ka ir ļoti svarīgi, kā mēs domājam, kā runājam, jo tas ir saistīts gan ar apziņu, gan zemapziņu. Ir svarīgi redzēt vairāk labo savā dzīvē, runāt par labo un sajust labās emocijas. Tad ir arī vieglāk veidot mērķus un virzīties uz priekšu.
 

Citi raksti

  • Kā distancēties no emocijām

    Dažkārt esam nesavaldīgas, sakām visu, kas uz mēles, skaļā balsī un uzreiz, nepadomājot par sekām. Kā gan tik sievišķīgām būtnēm, kādas mēs visas esam, jebkad iemācīties kontrolēt savas emocijas? Bet tas ir iespējams!

  • Zaļā gaisma Sapņotājai

    Sapņotāja ir katrā no mums, tikai ir vēl arī citi personāži, kas viņu pabīda maliņā – Reāliste un Kritiķe. Kā neļaut šīm divām haizivīm apēst sapņus?

  • Ķermenis jūsu garīgās pasaules skatuve

    Domājot pozitīvi, galvas smadzenēs vairojas laimes hormoni, dzīves kvalitāte, sokas darbos, attiecībās, rodas konstruktīvas idejas, nostiprinās imūnā sistēma, bet bailes, dusmas, aizvainojums spiež uz mugurkaulu – ķermenis saliecas Kvazimodo pozā, tiek bloķēti enerģētiski svarīgi punkti un sākas virkne veselības problēmu. Viss galvā!

  • Meditācija, mandarīni un SPA

    Kādu dienu nolēmu apstāties savā dzīvēs skrējienā un iemācīties meditēt. Taču plašājā piedāvājumā momentā apjuku, sāku stresot, domu karuselis atgriezās un beigās sanāca vien „čiks”. Kā tad īsti nomierināt prātu?

  • Kad sapņi piepildās

    Indra Melbārde, Personības pilnveidošanas centra direktore, sertificēta NLP trenere, praktizējošs koučs, ir apbrīnojami zinātkāra sieviete. Ne velti sarunu ar Indru publicējam jaunā gada sākumā, jo viņa iedvesmo un pierāda, ka sieviete var mainīt savu dzīvi pati!

Mūsu klienti